Valdorflelle Māriņa.

Jau sen gribējās uzšūt pilnībā pati saviem spēkiem lupatu lelli. Tā kā mana meita jau ir liela, lai spēlētos ar lellēm un puikām lelles ne visai interesē (kā man šķita), tad nebija īsti iemesla šim darbiņam pieķerties. Tomēr nesen šāds iemesls radās. Manu bērnu māsīciņa svinēja 3 gadu jubileju. Īstails laiks, kad sākt mīļot, auklēt, pucēt lelli, vai ne? 
Esmu pašrocīgi darinātu dāvanu piekritēja, jo darinot dāvanu, lai kāda tā būtu, tu piedomā par cilvēku, kas tiks apdāvināts, ieliec visas labās domas un šī manta - dāvana sanāk ļoti individuāla visās izpausmēs- jo tā ir domāta tikai šim konkrētajam cilvēkam. 
Tā vēl ziemas nogalē radās iespēja veidot lelli foršai radiniecei. 

Tā marta nogalē radās viņa - Māriņa. Tumšmate, zilace, skaistiem gariem bieziem matiem, kurus turklāt var arī ķemmēt ar retu ķemmi un pīt bizes. Māriņa tika apģērbta skaistā garā kokvilnas kleitiņā ar mežģīnēm un lielu kabatu, kur var paslēpt mīļlietiņu, siltās mohēra zeķītēs un sarkanās kurpītēs. Vēlāk Māriņas garderobei pievienojās arī debeszila mežģīņu jaciņa. 

 
Šāda Māriņa aizbrauca pie savas draudzenes un ļoti ceru, ka viņa sagādās meitenei daudz prieka!

Lai cik tas man neliktos dīvaini, mans jaunākais puika ļoti ieinteresējās par šo leļļu meiteni un kamēr Māriņa gaidīja īsto datumu, lai aizceļotu pie savas īstās draudzenes, Paulis ļoti labrāt viņu auklēja, pētīja un ņurcīja pa klēpi. Man pat sāka likties, ka arī viņam nepieciešams šāds draudziņš - varbūt kādu dienu arī Paulis tiks pie līdzīga.